Iesprostots Starp Kapiem

Video: Iesprostots Starp Kapiem

Video: Iesprostots Starp Kapiem
Video: Rīgas krematorija 2024, Marts
Iesprostots Starp Kapiem
Iesprostots Starp Kapiem
Anonim
Iesprostots starp kapiem - kapsēta, portāls
Iesprostots starp kapiem - kapsēta, portāls

Pastāstīšu par atgadījumu, kas notika ar mani un manu pieaugušo dēlu pirms dažiem gadiem. Nedēļu pirms Lieldienām nolēmām sakārtot lietas pie vecmāmiņas kapa - tuvojās Radonica.

Attēls
Attēls

Sestdiena bija silta un saulaina. Mēs paņēmām krāsu kannās, inventāru. Vīrs mūs atveda uz kapsētu deviņos no rīta, atstāja mašīnu mums, teica, ka gaidīs mūs vakariņās, un devās uz autobusa pieturu. Kapos esošajiem cilvēkiem bija jūra, cilvēki pulcējās gandrīz katrā kapā. Darbs ar mums bija strīdīgs. Mēs ar dēlu bijām gandrīz pabeiguši, un tad izrādījās, ka mums trūkst vienas krāsas bundžas.

- Nekas, mammu. Tagad mēs iesim uz tirgu un nopirksim krāsu,”mans dēls mani mierināja.

Tirgus atrodas netālu no kapsētas. Mēs nopirkām krāsu, bet tikai mums bija jāatgriežas līkumā - negadījums notika uz ceļa, kas ved no pilsētas uz kapsētas pusi.

Lai saprastu, kas notika tālāk, jums jārunā par kapsētas iekārtojumu. Tas tiek izvests no pilsētas un ir milzīgs taisnstūris, kas stiepjas līdz pašam horizontam. Nozares ir sakārtotas vienkārši - rindās:

25 26 27 28

21 22 23 24

17 18 19 20

13 14 15 16

9 10 11 12

5 6 7 8

1 2 3 4

Mūsu sektors ir 27. vietā. Labajā pusē gar visu kapsētu ir dzelzceļš, kuram šķērsojums atrodas pretī 28. sektoram. Ceļi un ceļi starp sektoriem ir taisni, paralēli un perpendikulāri, orientieri ir skaidri visur, un sektorus norāda numura zīmes.

Mēs braucām pa ceļu, apejot kapus no otra gala. Un pēkšņi kādā brīdī kaut kas notika - bija dīvaina, smalka sajūta, ka braucām cauri kaut kādai neredzamai sienai. Man pat šķita, ka vienu brīdi acu priekšā parādījās portāls, kas stiepās no zemes aiz mākoņiem. Kaut kas apkārt ir krasi mainījies. Pasaule likās tāda pati, tikai tā kļuva it kā vienkrāsaina, zaudēja spilgtas krāsas un smaržas. Tā bija tāda pati skaidra diena, bet cita.

Es pagriezos pret savu dēlu un redzēju, ka viņš uzmanīgi skatās uz priekšu.

- Mammu, kas notiek ?! viņš pārsteigts jautāja. - Paskaties, kapsētā neviena nav!

Bet tikai pirms kādām divdesmit minūtēm cilvēkiem bija tumsa! Dēls nervozēja. Es sapratu, ka viņš visu jūt tāpat kā es, un centos viņu nomierināt:

- Nekas, dēls, tagad mēs ātri krāsosimies un dosimies mājās.

Pa taisnu taku, pa kuru divdesmit piecus gadus esam gājuši līdz tuvinieku kapam, mēs piebraucām līdz savam 27. sektoram … un bijām apmulsuši. Kapu nebija! Mūsu sektora vietā bija pavisam cita apbedīšanas vieta.

Slikti saprotot, kas notiek, izkāpām no mašīnas un gājām pa taku uz blakus esošo 28. sektoru. Tomēr tās stūrī mēs atradām zīmi ar skaitli “3”, kas ierakta vietā, un 48. sektors sākās pāri ceļam. Mēs atgriezāmies un devāmies uz vietu, kur jāatrodas 26. datumam. Izrādījās, ka tas ir vietā, bet tikai aiz tā, apkārtnē, uzreiz atradās 11.! Tajā pašā laikā visa mūsu klejošana pa kapsētu notika mirušā draudīgā klusumā. Mēs stāvam kopā ar manu dēlu, un no horizonta līdz horizontam ir kapsēta un neviena dzīva dvēsele. Dēls pat nervozi iesmējās, tad iekāpa mašīnā un sauca mani:

- Sēdies, mēs to tūlīt atradīsim.

Vairāk nekā stundu mēs braucām cauri kapsētai, neatrodot nevienu pazīstamu orientieri, neatstājot kapsētu. Un tad dēlam uzausa:

- Mammu! Dosimies uz savu sektoru no dzelzceļa pārbrauktuves puses.

Mēs vairāk nekā vienu reizi braucām pa dzelzceļu, bet šķērsojuma vispār nebija. Mēs apstājāmies, jo mums bija grūti saprast, ko darīt tālāk.

Pēkšņi es ieraudzīju divas sievietes, kas netālu sēdēja uz kapa žoga. Viena bija jauna, otra - piecdesmitgadniece. Es skrēju pie viņiem, cerot uzzināt, kā iziet no kapsētas. Būtu labāk nejautājis. Ieraugot mani, viņi raudzījās uz mums ar tādu kā blāvu skatienu, piepildītu ar tādu naidu, ka manās vēnās sasalst asinis. Bija sajūta, ka tie ir nedzīvi cilvēki. Viņi izskatījās ļoti dīvaini: ārēji viņi bija kā parastas sievietes, taču no viņām izplūda kaut kas briesmīgs, tikpat liels sals kā pār ādu. Mana sirds izlaida sitienu: "Mums jāaiziet!" Es pieskrēju pie mašīnas, ielecu tajā, un mēs braucām prom no šīs vietas.

Un tad es sāku lūgt. Tāpat kā toreiz, es nekad mūžā neesmu lūdzis. Mēs nejauši izbraucām cauri kapsētai. Apmēram pēc piecām minūtēm ceļu pie mums šķērsoja vecā Volga, kas bija nākusi no nekurienes. Gados vecais šoferis, noliecies pa logu, lūdza dēlu paiet nedaudz atpakaļ un pa kreisi, jo viņš vēlējās nogriezties uz mūsu šaurās takas. Dēls klusi atkāpās, un tad mūsu automašīnas aizmugurējais ritenis kaut ko atsitās. Dēls izgāja paskatīties, vai nav pieskāries kaut kam ar aizmugurējo buferi.

- Mammu! Nāc šeit drīz! viņš kliedza.

Izrādījās, ka ritenis balstījās pret plāksni ar numuru … 27! Mūsu sektors! Likās, ka pamodāmies. Ap kapiem atkal bija cilvēki. Tiesa, tie izrādījās daudz mazāki, jo saule jau rietēja zem horizonta, strauji tuvojās vakars. Mēs klusēdami ātri nokrāsojām žogu un steidzāmies uz mājām, kur vīrs, kurš mūs gaidīja, trako no trauksmes.

- Kur tu biji ?! viņš raudāja. - Es tevi meklēju kapsētā pus dienu! Kas notiek ?!

Mani arī ļoti interesē zināt: kas ar mums notika un kur mēs devāmies?

Ieteicams: